Saskaņa - Latvijas attīstības pamats.

Ko tad mēs varētu saukt par saskaņu? Vai tā ir vienkārši saticība starp jums un jūsu draugiem, vecākiem un viņu darbadevējiem, skolēniem un skolotājiem? Šis vārds ir tik tiešām unikāls, jo katrs to var saprast savā veidā un nemaz nevajag domāt par to, ko citi domās par mani, ja minēšu šo vārdu „saskaņa”.

Vai bieži jūs domājat par to, ka pasaulē trūkst saskaņas cilvēku vidū? Arī Latvijā? Sarunājoties ar saviem draugiem, klasesbiedriem es secināju, ka tik tiešām saskaņa mums ir nepieciešama. Ja Latvijā iepilināsim kaut nedaudz šīs burvīgās vielas, mums parādīsies kāpnes, pa kurām spēsim tikt tālāk – uz nākamo attīstības līmeni. Bet, vai spēsim izmantot šo tik ļoti vilinošo piedāvājumu? Izskatās, ka nē, jo cilvēki ar katru dienu paliek arvien īgnāki, neapmierinātāki, trūkst tā gara, kas mums paklapētu pa muguru un sacītu: „Turies, draugs, mēs izturēsim!”. Mums vajadzētu viens otram sniegt palīdzības rokas, nevis griezt muguru tikai tāpēc, ka kāds dzīvo labāk par mums. Ko jūs darītu situācijā, ja jūs dzīvotu parastā vienstāvīgā mājā, jums nebūtu mašīnas un jūs būtu, tā teikt, parastais iedzīvotājs, taču jūsu kaimiņš būtu bagāts, veiksmīgs biznesmenis, viņam būtu ļoti liela māja ar baseinu pie tās un vislabāko automašīnu visā rajonā? Vai jūs ietu dedzināt šo māju un bojātu mašīnu vai tieši pretēji – censtos visiem spēkiem, lai nopelnītu tik daudz naudas, lai varētu to visu nopirkt un pat, lai paliek pāri? Rodas sajūta, ka tagadējā latvju tauta labāk ies dedzināt un bojāt, nekā stāsies pretī grūtībām ar augsti paceltu galvu. Pastāv uzskats, ka nedrīkst nolaist galvu, bet vai mēs tā darām? Mēs paši noliecam galvas un citiem palīdzam to paveikt, cik skumji tas ir!

21.gadsimts ir tas laiks, kad katrs iet par sevi un par citiem cenšas aizmirst vai vienkārši izmanto kādu no ego aizsargmehānismiem. Ja blakus jums nokrīt cilvēks, paklūp aiz kredītu kaudzes, pasniedziet viņam roku, vismaz uzsmaidiet un paspiediet roku ar vārdiem „Turies!”, bet nekāpiet cilvēkiem pa galvām, neizmantojiet šo situāciju, kad esam nedaudz nogājuši no pareizā ceļa, necilvēcīgos nolūkos. Saskaņa mums sniegs kāpnes, saskaņa mums nāks ar prieku sejā.

Bailes. Decembris.

Šodien noskatījos 7.daļu filmai "Zāģis". Protams, es skaidri apzinos, ka tas ir izdomāts un tā ir tikai filma, kurā lomas spēlē vienkārši aktieri, taču varbūt filmā ir noslēpts kas vairāk, kā vienkārši aizraujošs sižets par "spēli"?

Tātad, vai cilvēks tik tiešām ir tāds radījums, kurš savas kļūdas apjēdz, kad viņam vajag maksāt par tām? Tik tiešām nevar tā būt, ka ikviens cilvēks, izdarot kādam pāri, uz to brīdi vai vismaz pēc kāda neilga laika posma saprot, ka viņam nebija taisnība un nožēlo to. Šāda apgaismība taču var parādīties tikai pēc gadiem! Cik ļoti katram piektajam cilvēkam pietrūkst "spēles", jo ir nodarījuši kādam ko, banāli sakot, sliktu? Tas būtu ļoti nežēlīgi, ne-ētiski un visādi citādi tas būtu drausmīgi, taču, vai kāds neapsver domu, ka, ja daži izspēlētu šāda tipa "spēli", tas varētu pārmācīt cilvēkus? Es esmu pārliecināta (pati arī taču esmu cilvēks!), ka ik dienas mēs, cilvēki, kādam nodarām pāri, to pēc tam nedz nožēlojot, nedz domājot par to. Varbūt, ja mums būtu dota izvēle atdot savu dzīvību par glābiņu citam, dzīvība tiktu vērtēta daudz augstāk? Un ne tikai sava dzīvība, bet gan arī apkārtējo cilvēku... Tas pats ir ar dzīvi. Tās izšķērdēšana uz nevajadzīgām lietām, cilvēkiem un parādībām it kā ir saprotama, jo kā gan saproti, kas ir laime, ja neizjūti arī nelaimi. Taču iespējams dažreiz vajag likt piebremzēt savām mežonīgajām tieksmēm, kas ir palikušas ne tikai no homo erectus? Vai tagad ikvienam, kurš izlasīs šo, tā saucamo, rakstu, vajag skriet atvainoties kādam un darīt labu? Protams, ne, jo neviens Džons pie jums neies, neveidos lamatas un, jā, nespēlēsies ar jums, bet, ja jūs zinātu, ka "Zāģis" ir īsts un viņš staigā arī pa jūsu ielām, vai jūs rīkotos tā, kā rīkojaties tagad? Vai jūs pārstātu melot, darot citiem sliktu, tādējādi? Vai jūs necenstos citu acīs izskatīties labāks nekā esat, izmantojot dažādas nepieņemamas metodes? Vai jums būtu bail?

I think so...

Stāsts nav par mani. Katru dienu tas viss ir tikai tā, abstrakti.

Man šķiet, ka retais nav sastapies ar situāciju, kad pēc strīda (labākajā gadījumā) saprotat, ka dzīvot bez tā cilvēka nespējat. Bet vai ir tā? Vai tiešām cilvēks, kurš ir fiziski pilnīga būtne, kuram pieder dvēsele (visticamāk), kurš vienlaikus ir spējīgs gan glābt, gan iznīcināt pasauli ir tik lielā mērā no kāda atkarīgs? Vai ir vērts tā sevi noskaņot? Es domāju, nē. Tādas domas jūsos rodas mīlestības iespaidā, bet, kas būtībā ir šī mīlestība? Ķīmija, kā daži saka? Stipra pieķeršanās kādam? Internets mums, tā teikt, saka: "Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību". Sengrieķu filozofi pat izšķīra četrus mīlestības veidus - agape, eross, filija un storge. Re, cik interesanti! Mīlestības veidi pat atšķiras... Tātad domas, ka bez kāda cilvēka nespējat dzīvot, rodas mīlestības iespaidā, no kā seko, ka tas nav racionāli jeb saprātīgi (tas arī minēts Timo Airaksinena grāmatā "Filosofijas pamati", kurā viņš raksta, ka "filosofi bieži domājuši, ka jūtas, piemēram, mīlestība, naids, bailes, traucē domāšanai un liek cilvēkam darboties nesaprātīgi jeb iracionāli" ). Un, savukārt, racionalitāte ir spēja domāt pareizi jeb loģiski, no kā seko, ka viss tas būtībā ir, tā teikt, domu līmenī un ne vairāk. Varbūt kāds būtu gatavs apstrīdēt manu viedokli, taču tālākais būs adresēts tiem, kuri domā, ka bez kāda nav spējīgi dzīvot - ja cilvēks nebūtu spējīgs dzīvot arī vienatnē (Robinsons Krūzo ir tikai vienas puses "piekritējs" ), tad to radītu citādāku. Protams, vismaz dažreiz nepieciešama kaut kāda sabiedrība, taču tikai tāpēc, ka jūs kādu mīlat, nenozīmē, ka jūs nomirsiet tūlīt pat pēc viņa aiziešanas (burtiskā un ne tik burtiskā nozīmē). Cilvēks visvairāk ir atkarīgs no ēdiena un dzeramā ūdens, pārējais ir tikai iedomas.

Persona = personība?

Personība. Ik dienas mēs sakām šo vārdu, attiecinot to uz kādu konkrētu cilvēku. Vispār ļoti interesanti ir tas, ka vārda personība skaidrojumiem ir pavisam pretējas nozīmes. Pirmkārt, šo vārdu mēs mēdzam attiecināt uz kādu cilvēku, kurš kaut kādā veidā izceļas no pūļa ar kādām īpašām spējām vai dotībām, un, otrkārt, šis vārds tiek lietots, runājot par jebkuru cilvēku, neatkarībā no tā, ir viņš vai viņa atšķirīgs no citiem vai nav.

Iedomājieties situāciju, kad jūs redzat kādu, piemēram, vijoļvirtuozu. Protams, jūs sakāt: "Ak, paskat, kāda izcila personība!" Un jums šķiet, ka parastu,tā teikt, vidusmēra cilvēku par personību nosaukt gluži nevar, jo viņš vai viņa ir tāds pats kā citi, apkārt esošie cilvēki jeb personas. Pēc L.Žukova, personību var definēt kā cilvēka neatkārtojamu īpašību kopumu, kas vienu indivīdu ļauj atšķirt no otra. Personība veidojas sabiedrisku attiecību sistēmā un pati atklājas šajās attiecībās – attieksmē pret dabu, citiem cilvēkiem un pašam pret sevi.Tātad - neatkārtojamu. Bez šaubām tagad varētu teikt, ka katrs jau ir individuāls, līdz ar to arī šo īpašību kopums būs neatkārtojams, bet vai tā ir? Pēc manām domām, gluži vienādu cilvēku pasaulē nav (pat dvīņi savā psiholoģijā ir diezgan atšķirīgi), taču parpersonību varētu nosaukt pavisam neatkārtojamu īpašību kopuma īpašnieku. Pie tāda varētu piederēt cilvēks, kurš nodarbojas ar dziedāšanu - divu identisku balsu nav, tikai līdzīgas -, vai arī cilvēks, kurš raksta, jo nekad pasaulē (cik zināms) divi dažādi cilvēki, kurus šķir attālums (vismaz tiktāl, lai neredzētu viens otra rakstīto) neuzrakstīs pat vienu teikumu identisku otra rakstītāja teikumam. Protams, arī citi cilvēki, kuri apdāvināti ar kādu talantu vai dotību u.c. ir personības. Savukārt, otrs vārda personība lietojums ir visai savdabīgs, jo, ja šo vārdu attiecināt uz ikvienu cilvēku, tad, šķietami, vārds personība pielīdzinās vārdam persona, kas būtībā ir divas atšķirīgas lietas. Piemēram, atsaucoties uz kādu rakstu: "Personu saraksts, kurām ir liegta iebraukšana Latvijas Republikā, izveidots ap 1993. gadu līdz ar vīzu režīma ieviešanu". Būtībā persona ir cilvēks kā tāds (cilvēks=persona). Un nav teikts, ka personai piemīt kādas dotības vai ka personai ir kas tāds, kas ļauj to atpazīt no citiem cilvēkiem jeb tādām pašām personām. Ne viens vien zinātnieks ir mēģinājis definēt vārdu personība, taču, kā zinām, rezultātus tas nav devis, jo katrā nozarē (kriminālistikā, psiholoģijā u.c.) šis vārds tiek skaidrots citādāk, kas neļauj mums, personām vai personībām (nav skaidrs, kas īsti esam mēs, kas esmu es) izprast, kā lietot šo amizanto vārdu personība. Es tomēr palieku pie savām domām, ka personība (nedaudz piekrītu L.Žukovam) ir indivīds ar kādām īpašām dotībām vai tml., ar kuru palīdzību šo indivīdu mēs varam atšķirt no cita, ārēji šķietami, tāda paša indivīda. 
Tas tā, pārdomām. 

Loneliness.

Vientulība. Gan jau ikdienā bieži šis vārds ir dzirdēts - televīzijā, radio, klasesbiedru sacītajā u.c. Bet vai maz vientulība ir iespējama? Protams, tagad, sēžot vienatnē pie datora, jums šķitīs, ka, jā, bez šaubām, vientulība eksistē. Taču, ja es jums pajautāšu, kas ir vientulība, vai varēsiet, tā teikt,uz sitiena atbildēt? Domāju, ka ne gluži.

Būtībā vientulība ir fizisks vai psiholoģisks dzīvas būtnes stāvoklis (krēsls diezin vai jūtas vientuļi, būdams viens istabā), kad tai tuvumā nav tādas pašas dzīvas būtnes. Savukārt Ričards Bahs saka pretējo: "Patiesībā uz šīs planētas mēs esam vientuļi, es nodomāju. Ikviens no mums ir pilnīgi viens, un, jo ātrāk mēs pieņemam šo patiesību, jo labāk mums pašiem. Daudzi cilvēki dzīvo vienatnē, vienalga, precējušies vai ne. Viņi meklē savu radniecīgo dvēseli, neatrod un beigās vispār aizmirst, ka kaut ko meklējuši". Un varbūt viņam taisnība? Mēs esam vientuļi, pat, piemēram, esot kompānijā? Liekas pilnīgs absurds! Kas, tādā gadījumā, ir šī radniecīgā dvēsele? Un, vai katram tāda ir? Varbūt, piemēram, cilvēks A nekad nesastaps cilvēku Z, jo viņus šķir tūkstošiem kilometru. Vai varbūt cilvēks A nekad nesastaps cilvēku Z, pat dzīvojot mājās, kas atrodas 100m viena no otras. Un ko tad? Palikt vientuļiem? Tad, cik es noprotu, katrs otrais, ja ne pusotrais ir vientuļš, jo diezin vai šīs radniecīgās dvēseles ir tik apdomāti tuvu viena otrainovietotas. Taču, ja citādāk tulkot Baha teikto? "..neatrod un beigās vispār aizmirst, ka kaut ko meklējuši" - varbūt šī daļa ir tā būtiskākā. Varbūt nav nemaz tādu radniecīgo dvēseļu un visi mēs esam vientuļi. Bet tas būtu tik skumji. Cilvēki kļūtu par lielākiem zvēriem (varbūt nezvēriem?) nekā ir tagad, sāktu naktīs gaudot un uzvestos kā čupakabras. Es esmu pavisam sapinusies pati savās domās, domājot par vientulības eksistenci.

"And what i am to you is not real, what i am to you, you do not need" /Damien Rice/

Mūsu laiks.

īpašais laiks kurā viesi mēs esam

mūsu salaveči nedrīkst būt resni

filmās zila zāle ir grēks

bet sēžam mēs

šajās lielajās lielajās

mājās no betona

caur sienām aukstums rāpjas

par to ka esam viesi mēs še

iebļaujies skaļi muļķis

atbalss teiks to pašu

neviens nelabos kļūdas

mūsu spertos soļus nenoslaucīs

kā no sniega uzsniguša

21.gadsimtā dzīvojam mēs alās

ārā milzīgiem soļiem mamuti brien

samīda nevarīgos

kas tad tie ir

pareizi popularitātes apspiestie

ja tu nepaspied ikdienā roku

simtiem cilvēku

kuru baciļi uz rokām ir mazākais netīrums

viņu domas

ak cik asas tās ir

kaut tev nebūtu tas

kaut tev nebūtu šitas

pēc kā tad tiecamies

vai pēc tā

lai mūsu māja būtu tikpat laba

kā kaimiņam

nē lai viņam nebūtu nekā

mēs grauzīsim dauzīsim

runāsim aplamības

netikt zem mamuta pēdām

viss ko 21.gadsimtā var vēlēties

nedz jaunu helikopteri

nedz submarīnu izgudrot

Kāda rīta monologs.

Pārdomu pilns rīts, jau atkal. Un šodien man nedod mieru doma vai pat labāk teikt jautājums - vai cilvēki labo savas kļūdas? Lielākoties, pēc kļūdas pieļaušanas, cilvēki diezgan, tā teikt, sausi atvainojas (nē, protams, daži mēdz uz ceļiem stāvot atvainoties) vai vienkārši dzīvo kā pirms tam, it kā kļūda nemaz nebūtu bijusi. Un, ja jau tā, tad rodas vēl kāds jautājums - vai kļūdas vispār var izlabot? Un, ja var, tad kā?

Manuprāt, neviens vēl nav atklājis īstu veidu, kā ko tādu izlabot. Tagad minēšu ļoti primitīvu, bet diezgan, tā teikt, nopietnu piemēru: lielpilsētā X (NY, LA vai tml.) dzīvo vīrietis, kurš ir, apmēram, 40 gadus vecs, dzīvo pārtikušu dzīvi ar savu sievu un, pieņemsim, ka diviem bērniem. Kādu dienu, pēc ļoti smagas darba dienas, vīrietis iesēžas savā auto un dodas mājup. Ārā lietusgāze, ceļš ir slidens un redzamība ir ļoti slikta (ir vēls vakars, vēl pie tam). Nepamanot savā ceļā cilvēku, vīrietis viņu notriec. Izejot ārā no mašīnas, top skaidrs, ka notriektais ir nupat miris. Ko darīt? Protams, izsaukt policiju. Taču galvā uzaust doma, ka viņam iespējams nāksies sēdēt cietumā, jāmaksā sods un vēl ļoti ilgi jāskaidrojas ar dažādiem cilvēkiem. Vieglāk ir aizbraukt, ko viņš arī izdara. Kā izlabot kļūdu? Aiziet uz baznīcu? Bet, ja esi ateists, ko tad darīt? Dzīvot tālāk un ļauties sirdsapziņas pārmetumiem, ka pametāt notriektu cilvēku (jeb līķi šajā situācijā) lietū uz zemes? Var aiziet uz policiju un atzīties, bet vai ir jēga šādam gājienam? Cilvēku taču neatgriezīsi.

Protams, šis piemērs ir briesmīgs. Ir taču arī mazāk ļauna nodarošas kļūdas, kuras arī it kā nav iespējams labot. Tātad tagad apkopošu savas domas vienā teikumā - man šķiet, ka kļūdas nemaz nav iespējams labot, var tikai mazināt tās nodarītās sāpes (atvainoties vai vēl kā citādi, nezinu), no kā arī izriet, ka cilvēki nelabo savas kļūdas, jo tas pat nav iespējams.