Personība. Ik dienas mēs sakām šo vārdu, attiecinot to uz kādu konkrētu cilvēku. Vispār ļoti interesanti ir tas, ka vārda personība skaidrojumiem ir pavisam pretējas nozīmes. Pirmkārt, šo vārdu mēs mēdzam attiecināt uz kādu cilvēku, kurš kaut kādā veidā izceļas no pūļa ar kādām īpašām spējām vai dotībām, un, otrkārt, šis vārds tiek lietots, runājot par jebkuru cilvēku, neatkarībā no tā, ir viņš vai viņa atšķirīgs no citiem vai nav.
Iedomājieties situāciju, kad jūs redzat kādu, piemēram, vijoļvirtuozu. Protams, jūs sakāt: "Ak, paskat, kāda izcila personība!" Un jums šķiet, ka parastu,tā teikt, vidusmēra cilvēku par personību nosaukt gluži nevar, jo viņš vai viņa ir tāds pats kā citi, apkārt esošie cilvēki jeb personas. Pēc L.Žukova, personību var definēt kā cilvēka neatkārtojamu īpašību kopumu, kas vienu indivīdu ļauj atšķirt no otra. Personība veidojas sabiedrisku attiecību sistēmā un pati atklājas šajās attiecībās – attieksmē pret dabu, citiem cilvēkiem un pašam pret sevi.Tātad - neatkārtojamu. Bez šaubām tagad varētu teikt, ka katrs jau ir individuāls, līdz ar to arī šo īpašību kopums būs neatkārtojams, bet vai tā ir? Pēc manām domām, gluži vienādu cilvēku pasaulē nav (pat dvīņi savā psiholoģijā ir diezgan atšķirīgi), taču parpersonību varētu nosaukt pavisam neatkārtojamu īpašību kopuma īpašnieku. Pie tāda varētu piederēt cilvēks, kurš nodarbojas ar dziedāšanu - divu identisku balsu nav, tikai līdzīgas -, vai arī cilvēks, kurš raksta, jo nekad pasaulē (cik zināms) divi dažādi cilvēki, kurus šķir attālums (vismaz tiktāl, lai neredzētu viens otra rakstīto) neuzrakstīs pat vienu teikumu identisku otra rakstītāja teikumam. Protams, arī citi cilvēki, kuri apdāvināti ar kādu talantu vai dotību u.c. ir personības. Savukārt, otrs vārda personība lietojums ir visai savdabīgs, jo, ja šo vārdu attiecināt uz ikvienu cilvēku, tad, šķietami, vārds personība pielīdzinās vārdam persona, kas būtībā ir divas atšķirīgas lietas. Piemēram, atsaucoties uz kādu rakstu: "Personu saraksts, kurām ir liegta iebraukšana Latvijas Republikā, izveidots ap 1993. gadu līdz ar vīzu režīma ieviešanu". Būtībā persona ir cilvēks kā tāds (cilvēks=persona). Un nav teikts, ka personai piemīt kādas dotības vai ka personai ir kas tāds, kas ļauj to atpazīt no citiem cilvēkiem jeb tādām pašām personām. Ne viens vien zinātnieks ir mēģinājis definēt vārdu personība, taču, kā zinām, rezultātus tas nav devis, jo katrā nozarē (kriminālistikā, psiholoģijā u.c.) šis vārds tiek skaidrots citādāk, kas neļauj mums, personām vai personībām (nav skaidrs, kas īsti esam mēs, kas esmu es) izprast, kā lietot šo amizanto vārdu personība. Es tomēr palieku pie savām domām, ka personība (nedaudz piekrītu L.Žukovam) ir indivīds ar kādām īpašām dotībām vai tml., ar kuru palīdzību šo indivīdu mēs varam atšķirt no cita, ārēji šķietami, tāda paša indivīda. Tas tā, pārdomām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru