otrdiena, 2011. gada 4. oktobris

Loneliness.


Vientulība. Gan jau ikdienā bieži šis vārds ir dzirdēts - televīzijā, radio, klasesbiedru sacītajā u.c. Bet vai maz vientulība ir iespējama? Protams, tagad, sēžot vienatnē pie datora, jums šķitīs, ka, jā, bez šaubām, vientulība eksistē. Taču, ja es jums pajautāšu, kas ir vientulība, vai varēsiet, tā teikt,uz sitiena atbildēt? Domāju, ka ne gluži.
Būtībā vientulība ir fizisks vai psiholoģisks dzīvas būtnes stāvoklis (krēsls diezin vai jūtas vientuļi, būdams viens istabā), kad tai tuvumā nav tādas pašas dzīvas būtnes. Savukārt Ričards Bahs saka pretējo: "Patiesībā uz šīs planētas mēs esam vientuļi, es nodomāju. Ikviens no mums ir pilnīgi viens, un, jo ātrāk mēs pieņemam šo patiesību, jo labāk mums pašiem. Daudzi cilvēki dzīvo vienatnē, vienalga, precējušies vai ne. Viņi meklē savu radniecīgo dvēseli, neatrod un beigās vispār aizmirst, ka kaut ko meklējuši". Un varbūt viņam taisnība? Mēs esam vientuļi, pat, piemēram, esot kompānijā? Liekas pilnīgs absurds! Kas, tādā gadījumā, ir šī radniecīgā dvēsele? Un, vai katram tāda ir? Varbūt, piemēram, cilvēks A nekad nesastaps cilvēku Z, jo viņus šķir tūkstošiem kilometru. Vai varbūt cilvēks A nekad nesastaps cilvēku Z, pat dzīvojot mājās, kas atrodas 100m viena no otras. Un ko tad? Palikt vientuļiem? Tad, cik es noprotu, katrs otrais, ja ne pusotrais ir vientuļš, jo diezin vai šīs radniecīgās dvēseles ir tik apdomāti tuvu viena otrainovietotas. Taču, ja citādāk tulkot Baha teikto? "..neatrod un beigās vispār aizmirst, ka kaut ko meklējuši" - varbūt šī daļa ir tā būtiskākā. Varbūt nav nemaz tādu radniecīgo dvēseļu un visi mēs esam vientuļi. Bet tas būtu tik skumji. Cilvēki kļūtu par lielākiem zvēriem (varbūt nezvēriem?) nekā ir tagad, sāktu naktīs gaudot un uzvestos kā čupakabras. Es esmu pavisam sapinusies pati savās domās, domājot par vientulības eksistenci.
"And what i am to you is not real, what i am to you, you do not need" /Damien Rice/


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru