Pārdomu pilns rīts, jau atkal. Un šodien man nedod mieru doma vai pat labāk teikt jautājums - vai cilvēki labo savas kļūdas? Lielākoties, pēc kļūdas pieļaušanas, cilvēki diezgan, tā teikt, sausi atvainojas (nē, protams, daži mēdz uz ceļiem stāvot atvainoties) vai vienkārši dzīvo kā pirms tam, it kā kļūda nemaz nebūtu bijusi. Un, ja jau tā, tad rodas vēl kāds jautājums - vai kļūdas vispār var izlabot? Un, ja var, tad kā?
Manuprāt, neviens vēl nav atklājis īstu veidu, kā ko tādu izlabot. Tagad minēšu ļoti primitīvu, bet diezgan, tā teikt, nopietnu piemēru: lielpilsētā X (NY, LA vai tml.) dzīvo vīrietis, kurš ir, apmēram, 40 gadus vecs, dzīvo pārtikušu dzīvi ar savu sievu un, pieņemsim, ka diviem bērniem. Kādu dienu, pēc ļoti smagas darba dienas, vīrietis iesēžas savā auto un dodas mājup. Ārā lietusgāze, ceļš ir slidens un redzamība ir ļoti slikta (ir vēls vakars, vēl pie tam). Nepamanot savā ceļā cilvēku, vīrietis viņu notriec. Izejot ārā no mašīnas, top skaidrs, ka notriektais ir nupat miris. Ko darīt? Protams, izsaukt policiju. Taču galvā uzaust doma, ka viņam iespējams nāksies sēdēt cietumā, jāmaksā sods un vēl ļoti ilgi jāskaidrojas ar dažādiem cilvēkiem. Vieglāk ir aizbraukt, ko viņš arī izdara. Kā izlabot kļūdu? Aiziet uz baznīcu? Bet, ja esi ateists, ko tad darīt? Dzīvot tālāk un ļauties sirdsapziņas pārmetumiem, ka pametāt notriektu cilvēku (jeb līķi šajā situācijā) lietū uz zemes? Var aiziet uz policiju un atzīties, bet vai ir jēga šādam gājienam? Cilvēku taču neatgriezīsi.
Protams, šis piemērs ir briesmīgs. Ir taču arī mazāk ļauna nodarošas kļūdas, kuras arī it kā nav iespējams labot. Tātad tagad apkopošu savas domas vienā teikumā - man šķiet, ka kļūdas nemaz nav iespējams labot, var tikai mazināt tās nodarītās sāpes (atvainoties vai vēl kā citādi, nezinu), no kā arī izriet, ka cilvēki nelabo savas kļūdas, jo tas pat nav iespējams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru