Stāsts nav par mani. Katru dienu tas viss ir tikai tā, abstrakti.
Man šķiet, ka retais nav sastapies ar situāciju, kad pēc strīda (labākajā gadījumā) saprotat, ka dzīvot bez tā cilvēka nespējat. Bet vai ir tā? Vai tiešām cilvēks, kurš ir fiziski pilnīga būtne, kuram pieder dvēsele (visticamāk), kurš vienlaikus ir spējīgs gan glābt, gan iznīcināt pasauli ir tik lielā mērā no kāda atkarīgs? Vai ir vērts tā sevi noskaņot? Es domāju, nē. Tādas domas jūsos rodas mīlestības iespaidā, bet, kas būtībā ir šī mīlestība? Ķīmija, kā daži saka? Stipra pieķeršanās kādam? Internets mums, tā teikt, saka: "Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību". Sengrieķu filozofi pat izšķīra četrus mīlestības veidus - agape, eross, filija un storge. Re, cik interesanti! Mīlestības veidi pat atšķiras... Tātad domas, ka bez kāda cilvēka nespējat dzīvot, rodas mīlestības iespaidā, no kā seko, ka tas nav racionāli jeb saprātīgi (tas arī minēts Timo Airaksinena grāmatā "Filosofijas pamati", kurā viņš raksta, ka "filosofi bieži domājuši, ka jūtas, piemēram, mīlestība, naids, bailes, traucē domāšanai un liek cilvēkam darboties nesaprātīgi jeb iracionāli" ). Un, savukārt, racionalitāte ir spēja domāt pareizi jeb loģiski, no kā seko, ka viss tas būtībā ir, tā teikt, domu līmenī un ne vairāk. Varbūt kāds būtu gatavs apstrīdēt manu viedokli, taču tālākais būs adresēts tiem, kuri domā, ka bez kāda nav spējīgi dzīvot - ja cilvēks nebūtu spējīgs dzīvot arī vienatnē (Robinsons Krūzo ir tikai vienas puses "piekritējs" ), tad to radītu citādāku. Protams, vismaz dažreiz nepieciešama kaut kāda sabiedrība, taču tikai tāpēc, ka jūs kādu mīlat, nenozīmē, ka jūs nomirsiet tūlīt pat pēc viņa aiziešanas (burtiskā un ne tik burtiskā nozīmē). Cilvēks visvairāk ir atkarīgs no ēdiena un dzeramā ūdens, pārējais ir tikai iedomas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru