Kas īsti bija šis Šekspīrs? Angļu dzejnieks un dramaturgs? Vai arī kāds cits cilvēks? Es jums pastāstīšu par vienu no teorijām, ka īstenībā V.Šekspīrs nemaz nekad nav eksistējis un šo pseidonīmu izmantoja Elizabetes 1 un grāfa Eseksa ārlaulības dēls vai parasta dižciltīgā ģimenē dzimis puisis.
Sākšu ar Frānsisa Bēkona biogrāfiju – tādas nav. Nav zināmi nedz precīzi dzimšanas, nedz nāves dati. Protams, internetā un dažās grāmatās ir iespējams sastapt, ka Bēkons dzimis 1561.gadā un miris 1626.gadā mīklainos apstākļos, bet vai tā tas bija? Un kas tad ir īstie Bēkona vecāki – sers Nikolass un lēdija Anna Bēkoni vai Elizabete 1 un grāfs Esekss, kuru viņi negribēja atzīt? Tātad pētnieki ir pierādijuši, ka Frānsiss bija Elizabetes1 un grāfa Eseksa ārlaulības dēls, jo Frānsiss nemaz nav pat izskatā līdzīgs saviem, kā vēlāk izrādījās, audžuvecākiem Bēkoniem – skatīt grāmatā 42.lpp. pēdējā rindkopa. Un vai tikai Šekspīrs slēpjas zem Bēkona personības? Pētnieki un zinātnieki ar šifru palīdzību pierādījuši, ka Roberts Grīns, Džordžs Pīls, Kristofers Mārlovs, Edmunds Spensers un Bērtons(arī Kristians Rozenkreics, kurš dibināja rožkrustiešu kustību) – visi ir viena persona jeb Frānsiss Bēkons. Taču, kas tad ir tie šifri, pēc kuriem atklāja šo viltus personību vienotību? Bēkons izdeva darbu „zināšanu progress”, kurā deva īsu raksturojumu šiem šifriem „ skatīt 302.lpp. grāmatā”. Tas ietver sevī sava veida alfabētu „ skatīt 305.lpp. grāmatā ”. Šifru izskaidrot ir ļoti sarežģīti, ja tikai paši neizlasīsim un necentīsimies tajā visā ieurbties – netiksim galā ar to, taču, īsi sakot, tekstā jāmekē atslēgvārdi, kas atkārtojas visu laiku – tas ir grūti, jo Dr.Ouens, kurš sāka Bēkona darbu atšifrēšanu, sastapa vārdus „Daba, Gods, Reputācija un Veiksme”, kuri kādā stāstā atkārtojās, precīzi sakot, 10641 reizi. Taču kā atškirt, kad beidzas pirmais slēptais stāsts un sākas nākamais? Tas ir vēl vienkāršāk. Starp rindkopām piesaista pāris vārdi „Sāc šeit”, „Mēs uzsākam še” vai labs piemērs ir atrodams Šekspīra lugā „Karaļa Džona dzīve un nāve” 1.cēlienā 1.ainā: „Mans dārgais ser! Tā, atspiedies uz elkoņa, es sāku savu vēstuli” utt. Par to, kur sākas „nākamais stāsts” skatīt grāmatā 320.lpp. Dr.Ouens kādā Bēkona darbā pamanīja pāris vārdus saistībā ar jūru, kuģiem un sāka tos pasvītrot – beigās izveidojās dokumentāls stāsts par Elizabetes 1 flotes uzvaru pār „Neuzvaramo armādu”.
Un tas, ka „Romeo un Džuljetu” ir sarakstījis Bēkons pat nevajadzētu šaubīties, jo tajā viņš apraksta savu kaislīgo mīlu pret karalieni Margaritu, kurā iemīlējās, kad bija Francijā. Un skaistajos aprakstos par Džuljetu slēpjas Margaritas apraksts, kurš nav pamanāms gleznās ar viņu – gleznās viņa izskatās īgna, neapmierināta, taču viņas dabas tumšakā puse atklājas Kresīdā -sievietē, kas pieviļ Troila mīlestību lugā „Troils un Kresīda”.
Bēkons „kļuva” par Viljamu Šekspīru pateicoties kādam aktierim Vilam Šeksperam, taču viņš nevarēja sarakstīt nedz Hamletu, nedz ko citu, pirmkārt, tāpēc, ka nemaz nebija mācījies skolā un, otrkārt, bija blēdis, par ko zināja Frānsiss un tāpēc tā sevi nodēvēja. Taču Vils nepretojās un Elizabetei 1 teica, ka viņš ir īstais autors.
Bet kāds sakars Bēkonam ar Kristoferu Mārlovu – angļu dramaturgu, dzejnieku un tulkotāju Elizabetes1 laikā? Tam ir vairāki skaidrojumi. Protams, pirmais, kā jau minēju, ir šifri. Otrs ir tas, ka Kristofors Mārlovs, kad viņam apnika pārlieku lielā uzmanība, inscinēja savu nāvi iedzerot opiātu (kaut ko līdzīgu dzer arī Džuljeta lugā) un sāka rakstīt zem pseidonīma Viljams Šekspīrs, taču nedrīkst aizmirst, ka arī Kristofers Mārlovs bija Bēkons. Arī Frāniss Bēkons esot tā izdarījis...Un būtībā šis stāsts ir tik mīklains, ka brīžiem pat autore Virdžīnija Fellouza, kura sarakstīja grāmatu „Šekspīra kods”, kurā arī atklājas visas šīs neticamās lietas, atzinās, ka bija ļoti sarežģīti to visu saprast...
Kā kāds cilvēks varēja būt tāds ģēnijs, ka spēja slēpties zem tik daudzām personībām? Neticami, taču es ticu šai teorijai un pat populārs rakstnieks Marks Tvens rakstīja: „Lai rakstītājam piešķirtu ietekmi un spēku, autoram jāraksta par dzīvi, ko viņš ir dzīvojis pats, - kā to reiz darīja Bēkons, rakstīdams Šekspīru”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru