ceturtdiena, 2011. gada 6. oktobris

Tur, gaisā

man radās jautājums par to
ko tad es gribu

es nespēju koncentrēties uz savām vēlmēm
tās ir daudz
vienkārši bezjēgā mētājas man apkārt

taču ja mani pa īstam kāda interesētu
es tai pievērstos
kādu dienu es aizvēršu acis
tikšu tur tālāk
un pacelšu to kura liksies vispievilcīgākā


bez šaubām bez šaubām bez šaubām
mana dzīve apgriežas
kājām gaisā

man trūkst vārdu man nav ko mīlēt

bet es vienalga iemācīšos lidot uzgaidi
izdzeršu vēl glāzi saldā šampanieša
un sapratīšu ko lai daru
uzzināšu kuru vēlmi mest tālu tālumā tālu
a kuru atstāt ar labāko sekretāru

bez šaubām bez šaubām bez tām

otrdiena, 2011. gada 4. oktobris

2010.gada jūlijs.


***
kad nomiršu, gribēšu redzēt vai asaras būs kādam acīs
man nepatīk baltos kostīmos tērptie
ja mana māte zinātu, kāda izaugot palikšu,
zinu, ka tā taisītu abortu
es nepiedodu liekuļiem un nodevējiem...
tie tikai noskūpsta manu pieri
pasaka ardievas un pagriežas ar mugurām
tā kā griezās kad pie dzīvības turējos
visi tēlo pretīgās bēdas un saka cik jauks cilvēks biju
es zinu ka tie liekuļo
cik atceros vienmēr tādi bijuši
jūs neskatieties uz manām aizvērtām acīm
***

es liedzos atzīt ko tādu, ko negribu. jā, esmu es tukša. vārda tiešākajā nozīmē.
un ar anatomiju te sakara nav. vai Tu zini, kas ir tas ?
es šaubos. Tev par saldu būšana.
sastopies ar bailēm tumšā ielā. bail ?
 Tev taču vienalga. Tev ir mugura.
vai baidies no tā, ka Tev izraus sirdi ?
no tā, ka Tev vienkārši nebūs artēriju, arteriolu ?
ar anatomiju sakara nav. teicu jau, ja ?
bet vai, kad manis nav, Tu skumsti ?
domā, ko man rakstīt ? vai tu par to nesatraucies ?
par ātru, VISS PAR ĀTRU, jā.
es paskatos uz Tevi, Tu paskaties, tā skaisti, no apakšas.
neliec man raudāt, es nepiekritīšu.
lūdzu, beidz, es neesmu pierunājama uz muļķībām !
es metu Tev ar savām dusmām !
no spēka, no sirds.
no kā, Tu saki ?..
anatomijai nav te sakara, klau !
es negribu iet gulēt, man sitīsies traki sirds pret krūtīm.
es nevaru tai likt stāties, tas taču nozīmēs galu
ir Tev jēga te palikt ?
nepierunāsi mani...es Tev saku, beidz...bēdz no dusmām !
kas Tev tur sitīsies ?
zinu, zinu, es par Tavu anatomiju.
ja ? kā tad tas paskaidrojams ?
nemelo sev - sirds, ha!
man pa artērijām un vēnām lēnām aizplūst nāve.
tā noslīkst rūgtumā.
es iedzeru to vēl, tā slīkst...
neesi aicināta ?
taču negvelz.

Daiļrade.


ķermenis

ik pa brīdim ieskaties
pats savās acīs
zīlīte paplašinās
samazinās
plakstiņi atveras un aizveras
pirksti tausta pēc kaut kā
tas ir tikai apvalks
iekšā jau dvēsele mājo
bet vai svarīgāka tā ?
rētas ātrāk sadzīst uz ķermeņa
kā uz dvēseles
brīžiem es sajūtos tik dzīva
es sajūtos cilvēks

es ar pēdu kāpju uz ceļa
un nejau es jūtu soli
es jūtu to
kā asins fiksi aizplūst uz kāju
kā tā nofiksējas
un turas uz ceļa

a par to
cik patīkami ņemt
rokās to
kas mīksts un mīļš
stiepju roku
un jūtu kā saspringst muskuļi tajā
kā asins atmostas
un ar straumēm
godīgi
straumēm skrien
tad pirksti maigi satver aiz auss
to mīļāko lāčuku
a pirkstos ir sajūtami kauli

taču kaut kad būs jāatvadās
no fiziskās dzīves
un būšu es tikai gars
reinkarnācija
ja tāda ir
tad mēsls es būšu
saka jau
paliek par zemāka ranga būtni
šaubos vai par būtni palikšu

taču tagad ir ļauts baudīt
tas nav tik viegli
bet vai vieglāk
no malas noskatīties
kā dzīve Tava paiet
es labāk baudu kā māku

nekā nebaudu nemaz
par atvadām
būs protams būs

Frānsiss Bēkons.


Kas īsti bija šis Šekspīrs? Angļu dzejnieks un dramaturgs? Vai arī kāds cits cilvēks? Es jums pastāstīšu par vienu no teorijām, ka īstenībā V.Šekspīrs nemaz nekad nav eksistējis un šo pseidonīmu izmantoja Elizabetes 1 un grāfa Eseksa ārlaulības dēls vai parasta dižciltīgā ģimenē dzimis puisis.
Sākšu ar Frānsisa Bēkona biogrāfiju – tādas nav. Nav zināmi nedz precīzi dzimšanas, nedz nāves dati. Protams, internetā un dažās grāmatās ir iespējams sastapt, ka Bēkons dzimis 1561.gadā un miris 1626.gadā mīklainos apstākļos, bet vai tā tas bija? Un kas tad ir īstie Bēkona vecāki – sers Nikolass un lēdija Anna Bēkoni vai Elizabete 1 un grāfs Esekss, kuru viņi negribēja atzīt? Tātad pētnieki ir pierādijuši, ka Frānsiss bija Elizabetes1 un grāfa Eseksa ārlaulības dēls, jo Frānsiss nemaz nav pat izskatā līdzīgs saviem, kā vēlāk izrādījās, audžuvecākiem Bēkoniem – skatīt grāmatā 42.lpp. pēdējā rindkopa.  Un vai tikai Šekspīrs slēpjas zem Bēkona personības? Pētnieki un zinātnieki ar šifru palīdzību pierādījuši, ka Roberts Grīns, Džordžs Pīls, Kristofers Mārlovs, Edmunds Spensers un Bērtons(arī Kristians Rozenkreics, kurš dibināja rožkrustiešu kustību) – visi ir viena persona jeb Frānsiss Bēkons. Taču, kas tad ir tie šifri, pēc kuriem atklāja šo viltus personību vienotību? Bēkons izdeva darbu „zināšanu progress”, kurā deva īsu raksturojumu šiem šifriem „  skatīt 302.lpp. grāmatā”. Tas ietver sevī sava veida alfabētu „  skatīt 305.lpp. grāmatā   ”. Šifru izskaidrot ir ļoti sarežģīti, ja tikai paši neizlasīsim un necentīsimies tajā visā ieurbties – netiksim galā ar to, taču, īsi sakot, tekstā jāmekē atslēgvārdi, kas atkārtojas visu laiku – tas ir grūti, jo Dr.Ouens, kurš sāka Bēkona darbu atšifrēšanu, sastapa vārdus „Daba, Gods, Reputācija un Veiksme”, kuri kādā stāstā atkārtojās, precīzi sakot, 10641 reizi. Taču kā atškirt, kad beidzas pirmais slēptais stāsts un sākas nākamais? Tas ir vēl vienkāršāk. Starp rindkopām piesaista pāris vārdi „Sāc šeit”, „Mēs uzsākam še” vai labs piemērs ir atrodams Šekspīra lugā „Karaļa Džona dzīve un nāve” 1.cēlienā 1.ainā: „Mans dārgais ser! Tā, atspiedies uz elkoņa, es sāku savu vēstuli” utt. Par to, kur sākas „nākamais stāsts” skatīt grāmatā 320.lpp. Dr.Ouens kādā Bēkona darbā pamanīja pāris vārdus saistībā ar jūru, kuģiem un sāka tos pasvītrot – beigās izveidojās dokumentāls stāsts par Elizabetes 1 flotes uzvaru pār „Neuzvaramo armādu”.
Un tas, ka „Romeo un Džuljetu” ir sarakstījis Bēkons pat nevajadzētu šaubīties, jo tajā viņš apraksta savu kaislīgo mīlu pret karalieni Margaritu, kurā iemīlējās, kad bija Francijā. Un skaistajos aprakstos par Džuljetu slēpjas Margaritas apraksts, kurš nav pamanāms gleznās ar viņu – gleznās viņa izskatās īgna, neapmierināta, taču viņas dabas tumšakā puse atklājas Kresīdā -sievietē, kas pieviļ Troila mīlestību lugā „Troils un Kresīda”. 
Bēkons „kļuva” par Viljamu Šekspīru pateicoties kādam aktierim Vilam Šeksperam, taču viņš nevarēja sarakstīt nedz Hamletu, nedz ko citu, pirmkārt, tāpēc, ka nemaz nebija mācījies skolā un, otrkārt, bija blēdis, par ko zināja Frānsiss un tāpēc tā sevi nodēvēja. Taču Vils nepretojās un Elizabetei 1 teica, ka viņš ir īstais autors.
Bet kāds sakars Bēkonam ar Kristoferu Mārlovu – angļu dramaturgu, dzejnieku un tulkotāju Elizabetes1 laikā? Tam ir vairāki skaidrojumi. Protams, pirmais, kā jau minēju, ir šifri. Otrs ir tas, ka Kristofors Mārlovs, kad viņam apnika pārlieku lielā uzmanība, inscinēja savu nāvi iedzerot opiātu (kaut ko līdzīgu dzer arī Džuljeta lugā) un sāka rakstīt zem pseidonīma Viljams Šekspīrs, taču nedrīkst aizmirst, ka arī Kristofers Mārlovs bija Bēkons. Arī Frāniss Bēkons esot tā izdarījis...Un būtībā šis stāsts ir tik mīklains, ka brīžiem pat autore Virdžīnija Fellouza, kura sarakstīja grāmatu „Šekspīra kods”, kurā arī atklājas visas šīs neticamās lietas, atzinās, ka bija ļoti sarežģīti to visu saprast...
Kā kāds cilvēks varēja būt tāds ģēnijs, ka spēja slēpties zem tik daudzām personībām? Neticami, taču es ticu šai teorijai un pat populārs rakstnieks Marks Tvens rakstīja: „Lai rakstītājam piešķirtu ietekmi un spēku, autoram jāraksta par dzīvi, ko viņš ir dzīvojis pats, - kā to reiz darīja Bēkons, rakstīdams Šekspīru”.

Saskaņa - Latvijas attīstības pamats.


Ko tad mēs varētu saukt par saskaņu? Vai tā ir vienkārši saticība starp jums un jūsu draugiem, vecākiem un viņu darbadevējiem, skolēniem un skolotājiem? Šis vārds ir tik tiešām unikāls, jo katrs to var saprast savā veidā un nemaz nevajag domāt par to, ko citi domās par mani, ja minēšu šo vārdu „saskaņa”.
Vai bieži jūs domājat par to, ka pasaulē trūkst saskaņas cilvēku vidū? Arī Latvijā? Sarunājoties ar saviem draugiem, klasesbiedriem es secināju, ka tik tiešām saskaņa mums ir nepieciešama. Ja Latvijā iepilināsim kaut nedaudz šīs burvīgās vielas, mums parādīsies kāpnes, pa kurām spēsim tikt tālāk – uz nākamo attīstības līmeni. Bet, vai spēsim izmantot šo tik ļoti vilinošo piedāvājumu? Izskatās, ka nē, jo cilvēki ar katru dienu paliek arvien īgnāki, neapmierinātāki, trūkst tā gara, kas mums paklapētu pa muguru un sacītu: „Turies, draugs, mēs izturēsim!”. Mums vajadzētu viens otram sniegt palīdzības rokas, nevis griezt muguru tikai tāpēc, ka kāds dzīvo labāk par mums. Ko jūs darītu situācijā, ja jūs dzīvotu parastā vienstāvīgā mājā, jums nebūtu mašīnas un jūs būtu, tā teikt, parastais iedzīvotājs, taču jūsu kaimiņš būtu bagāts, veiksmīgs biznesmenis, viņam būtu ļoti liela māja ar baseinu pie tās un vislabāko automašīnu visā rajonā? Vai jūs ietu dedzināt šo māju un bojātu mašīnu vai tieši pretēji – censtos visiem spēkiem, lai nopelnītu tik daudz naudas, lai varētu to visu nopirkt un pat, lai paliek pāri? Rodas sajūta, ka tagadējā latvju tauta labāk ies dedzināt un bojāt, nekā stāsies pretī grūtībām ar augsti paceltu galvu. Pastāv uzskats, ka nedrīkst nolaist galvu, bet vai mēs tā darām? Mēs paši noliecam galvas un citiem palīdzam to paveikt, cik skumji tas ir!
21.gadsimts ir tas laiks, kad katrs iet par sevi un par citiem cenšas aizmirst vai vienkārši izmanto kādu no ego aizsargmehānismiem. Ja blakus jums nokrīt cilvēks, paklūp aiz kredītu kaudzes, pasniedziet viņam roku, vismaz uzsmaidiet un paspiediet roku ar vārdiem „Turies!”, bet nekāpiet cilvēkiem pa galvām, neizmantojiet šo situāciju, kad esam nedaudz nogājuši no pareizā ceļa, necilvēcīgos nolūkos. Saskaņa mums sniegs kāpnes, saskaņa mums nāks ar prieku sejā.

Bailes. Decembris.


Šodien noskatījos 7.daļu filmai "Zāģis". Protams, es skaidri apzinos, ka tas ir izdomāts un tā ir tikai filma, kurā lomas spēlē vienkārši aktieri, taču varbūt filmā ir noslēpts kas vairāk, kā vienkārši aizraujošs sižets par "spēli"?
Tātad, vai cilvēks tik tiešām ir tāds radījums, kurš savas kļūdas apjēdz, kad viņam vajag maksāt par tām? Tik tiešām nevar tā būt, ka ikviens cilvēks, izdarot kādam pāri, uz to brīdi vai vismaz pēc kāda neilga laika posma saprot, ka viņam nebija taisnība un nožēlo to. Šāda apgaismība taču var parādīties tikai pēc gadiem! Cik ļoti katram piektajam cilvēkam pietrūkst "spēles", jo ir nodarījuši kādam ko, banāli sakot, sliktu? Tas būtu ļoti nežēlīgi, ne-ētiski un visādi citādi tas būtu drausmīgi, taču, vai kāds neapsver domu, ka, ja daži izspēlētu šāda tipa "spēli", tas varētu pārmācīt cilvēkus? Es esmu pārliecināta (pati arī taču esmu cilvēks!), ka ik dienas mēs, cilvēki, kādam nodarām pāri, to pēc tam nedz nožēlojot, nedz domājot par to. Varbūt, ja mums būtu dota izvēle atdot savu dzīvību par glābiņu citam, dzīvība tiktu vērtēta daudz augstāk? Un ne tikai sava dzīvība, bet gan arī apkārtējo cilvēku... Tas pats ir ar dzīvi. Tās izšķērdēšana uz nevajadzīgām lietām, cilvēkiem un parādībām it kā ir saprotama, jo kā gan saproti, kas ir laime, ja neizjūti arī nelaimi. Taču iespējams dažreiz vajag likt piebremzēt savām mežonīgajām tieksmēm, kas ir palikušas ne tikai no homo erectus? Vai tagad ikvienam, kurš izlasīs šo, tā saucamo, rakstu, vajag skriet atvainoties kādam un darīt labu? Protams, ne, jo neviens Džons pie jums neies, neveidos lamatas un, jā, nespēlēsies ar jums, bet, ja jūs zinātu, ka "Zāģis" ir īsts un viņš staigā arī pa jūsu ielām, vai jūs rīkotos tā, kā rīkojaties tagad? Vai jūs pārstātu melot, darot citiem sliktu, tādējādi? Vai jūs necenstos citu acīs izskatīties labāks nekā esat, izmantojot dažādas nepieņemamas metodes? Vai jums būtu bail?


I think so...


Stāsts nav par mani. Katru dienu tas viss ir tikai tā, abstrakti.

Man šķiet, ka retais nav sastapies ar situāciju, kad pēc strīda (labākajā gadījumā) saprotat, ka dzīvot bez tā cilvēka nespējat. Bet vai ir tā? Vai tiešām cilvēks, kurš ir fiziski pilnīga būtne, kuram pieder dvēsele (visticamāk), kurš vienlaikus ir spējīgs gan glābt, gan iznīcināt pasauli ir tik lielā mērā no kāda atkarīgs? Vai ir vērts tā sevi noskaņot? Es domāju, nē. Tādas domas jūsos rodas mīlestības iespaidā, bet, kas būtībā ir šī mīlestība? Ķīmija, kā daži saka? Stipra pieķeršanās kādam? Internets mums, tā teikt, saka: "Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību". Sengrieķu filozofi pat izšķīra četrus mīlestības veidus - agape, eross, filija un storge. Re, cik interesanti! Mīlestības veidi pat atšķiras... Tātad domas, ka bez kāda cilvēka nespējat dzīvot, rodas mīlestības iespaidā, no kā seko, ka tas nav racionāli jeb saprātīgi (tas arī minēts Timo Airaksinena grāmatā "Filosofijas pamati", kurā viņš raksta, ka "filosofi bieži domājuši, ka jūtas, piemēram, mīlestība, naids, bailes, traucē domāšanai un liek cilvēkam darboties nesaprātīgi jeb iracionāli" ). Un, savukārt, racionalitāte ir spēja domāt pareizi jeb loģiski, no kā seko, ka viss tas būtībā ir, tā teikt, domu līmenī un ne vairāk. Varbūt kāds būtu gatavs apstrīdēt manu viedokli, taču tālākais būs adresēts tiem, kuri domā, ka bez kāda nav spējīgi dzīvot - ja cilvēks nebūtu spējīgs dzīvot arī vienatnē (Robinsons Krūzo ir tikai vienas puses "piekritējs" ), tad to radītu citādāku. Protams, vismaz dažreiz nepieciešama kaut kāda sabiedrība, taču tikai tāpēc, ka jūs kādu mīlat, nenozīmē, ka jūs nomirsiet tūlīt pat pēc viņa aiziešanas (burtiskā un ne tik burtiskā nozīmē). Cilvēks visvairāk ir atkarīgs no ēdiena un dzeramā ūdens, pārējais ir tikai iedomas.


Persona = personība?


Personība. Ik dienas mēs sakām šo vārdu, attiecinot to uz kādu konkrētu cilvēku. Vispār ļoti interesanti ir tas, ka vārda personība skaidrojumiem ir pavisam pretējas nozīmes. Pirmkārt, šo vārdu mēs mēdzam attiecināt uz kādu cilvēku, kurš kaut kādā veidā izceļas no pūļa ar kādām īpašām spējām vai dotībām, un, otrkārt, šis vārds tiek lietots, runājot par jebkuru cilvēku, neatkarībā no tā, ir viņš vai viņa atšķirīgs no citiem vai nav.
Iedomājieties situāciju, kad jūs redzat kādu, piemēram, vijoļvirtuozu. Protams, jūs sakāt: "Ak, paskat, kāda izcila personība!" Un jums šķiet, ka parastu,tā teikt, vidusmēra cilvēku par personību nosaukt gluži nevar, jo viņš vai viņa ir tāds pats kā citi, apkārt esošie cilvēki jeb personas. Pēc L.Žukova, personību var definēt kā cilvēka neatkārtojamu īpašību kopumu, kas vienu indivīdu ļauj atšķirt no otra. Personība veidojas sabiedrisku attiecību sistēmā un pati atklājas šajās attiecībās – attieksmē pret dabu, citiem cilvēkiem un pašam pret sevi.Tātad - neatkārtojamu. Bez šaubām tagad varētu teikt, ka katrs jau ir individuāls, līdz ar to arī šo īpašību kopums būs neatkārtojams, bet vai tā ir? Pēc manām domām, gluži vienādu cilvēku pasaulē nav (pat dvīņi savā psiholoģijā ir diezgan atšķirīgi), taču parpersonību varētu nosaukt pavisam neatkārtojamu īpašību kopuma īpašnieku. Pie tāda varētu piederēt cilvēks, kurš nodarbojas ar dziedāšanu - divu identisku balsu nav, tikai līdzīgas -, vai arī cilvēks, kurš raksta, jo nekad pasaulē (cik zināms) divi dažādi cilvēki, kurus šķir attālums (vismaz tiktāl, lai neredzētu viens otra rakstīto) neuzrakstīs pat vienu teikumu identisku otra rakstītāja teikumam. Protams, arī citi cilvēki, kuri apdāvināti ar kādu talantu vai dotību u.c. ir personības. Savukārt, otrs vārda personība lietojums ir visai savdabīgs, jo, ja šo vārdu attiecināt uz ikvienu cilvēku, tad, šķietami, vārds personība pielīdzinās vārdam persona, kas būtībā ir divas atšķirīgas lietas. Piemēram, atsaucoties uz kādu rakstu: "Personu saraksts, kurām ir liegta iebraukšana Latvijas Republikā, izveidots ap 1993. gadu līdz ar vīzu režīma ieviešanu". Būtībā persona ir cilvēks kā tāds (cilvēks=persona). Un nav teikts, ka personai piemīt kādas dotības vai ka personai ir kas tāds, kas ļauj to atpazīt no citiem cilvēkiem jeb tādām pašām personām. Ne viens vien zinātnieks ir mēģinājis definēt vārdu personība, taču, kā zinām, rezultātus tas nav devis, jo katrā nozarē (kriminālistikā, psiholoģijā u.c.) šis vārds tiek skaidrots citādāk, kas neļauj mums, personām vai personībām (nav skaidrs, kas īsti esam mēs, kas esmu es) izprast, kā lietot šo amizanto vārdu personība. Es tomēr palieku pie savām domām, ka personība (nedaudz piekrītu L.Žukovam) ir indivīds ar kādām īpašām dotībām vai tml., ar kuru palīdzību šo indivīdu mēs varam atšķirt no cita, ārēji šķietami, tāda paša indivīda. 
Tas tā, pārdomām. 



Loneliness.


Vientulība. Gan jau ikdienā bieži šis vārds ir dzirdēts - televīzijā, radio, klasesbiedru sacītajā u.c. Bet vai maz vientulība ir iespējama? Protams, tagad, sēžot vienatnē pie datora, jums šķitīs, ka, jā, bez šaubām, vientulība eksistē. Taču, ja es jums pajautāšu, kas ir vientulība, vai varēsiet, tā teikt,uz sitiena atbildēt? Domāju, ka ne gluži.
Būtībā vientulība ir fizisks vai psiholoģisks dzīvas būtnes stāvoklis (krēsls diezin vai jūtas vientuļi, būdams viens istabā), kad tai tuvumā nav tādas pašas dzīvas būtnes. Savukārt Ričards Bahs saka pretējo: "Patiesībā uz šīs planētas mēs esam vientuļi, es nodomāju. Ikviens no mums ir pilnīgi viens, un, jo ātrāk mēs pieņemam šo patiesību, jo labāk mums pašiem. Daudzi cilvēki dzīvo vienatnē, vienalga, precējušies vai ne. Viņi meklē savu radniecīgo dvēseli, neatrod un beigās vispār aizmirst, ka kaut ko meklējuši". Un varbūt viņam taisnība? Mēs esam vientuļi, pat, piemēram, esot kompānijā? Liekas pilnīgs absurds! Kas, tādā gadījumā, ir šī radniecīgā dvēsele? Un, vai katram tāda ir? Varbūt, piemēram, cilvēks A nekad nesastaps cilvēku Z, jo viņus šķir tūkstošiem kilometru. Vai varbūt cilvēks A nekad nesastaps cilvēku Z, pat dzīvojot mājās, kas atrodas 100m viena no otras. Un ko tad? Palikt vientuļiem? Tad, cik es noprotu, katrs otrais, ja ne pusotrais ir vientuļš, jo diezin vai šīs radniecīgās dvēseles ir tik apdomāti tuvu viena otrainovietotas. Taču, ja citādāk tulkot Baha teikto? "..neatrod un beigās vispār aizmirst, ka kaut ko meklējuši" - varbūt šī daļa ir tā būtiskākā. Varbūt nav nemaz tādu radniecīgo dvēseļu un visi mēs esam vientuļi. Bet tas būtu tik skumji. Cilvēki kļūtu par lielākiem zvēriem (varbūt nezvēriem?) nekā ir tagad, sāktu naktīs gaudot un uzvestos kā čupakabras. Es esmu pavisam sapinusies pati savās domās, domājot par vientulības eksistenci.
"And what i am to you is not real, what i am to you, you do not need" /Damien Rice/


Mūsu laiks.


īpašais laiks kurā viesi mēs esam

mūsu salaveči nedrīkst būt resni
filmās zila zāle ir grēks

bet sēžam mēs
šajās lielajās lielajās
mājās no betona
caur sienām aukstums rāpjas
par to ka esam viesi mēs še

iebļaujies skaļi muļķis
atbalss teiks to pašu
neviens nelabos kļūdas
mūsu spertos soļus nenoslaucīs
kā no sniega uzsniguša

21.gadsimtā dzīvojam mēs alās
ārā milzīgiem soļiem mamuti brien
samīda nevarīgos

kas tad tie ir
pareizi popularitātes apspiestie
ja tu nepaspied ikdienā roku
simtiem cilvēku
kuru baciļi uz rokām ir mazākais netīrums

viņu domas
ak cik asas tās ir
kaut tev nebūtu tas
kaut tev nebūtu šitas

pēc kā tad tiecamies
vai pēc tā
lai mūsu māja būtu tikpat laba
kā kaimiņam
nē lai viņam nebūtu nekā
mēs grauzīsim dauzīsim
runāsim aplamības

netikt zem mamuta pēdām
viss ko 21.gadsimtā var vēlēties
nedz jaunu helikopteri
nedz submarīnu izgudrot

Kāda rīta monologs.


Pārdomu pilns rīts, jau atkal. Un šodien man nedod mieru doma vai pat labāk teikt jautājums - vai cilvēki labo savas kļūdas? Lielākoties, pēc kļūdas pieļaušanas, cilvēki diezgan, tā teikt, sausi atvainojas (nē, protams, daži mēdz uz ceļiem stāvot atvainoties) vai vienkārši dzīvo kā pirms tam, it kā kļūda nemaz nebūtu bijusi. Un, ja jau tā, tad rodas vēl kāds jautājums - vai kļūdas vispār var izlabot? Un, ja var, tad kā?
Manuprāt, neviens vēl nav atklājis īstu veidu, kā ko tādu izlabot. Tagad minēšu ļoti primitīvu, bet diezgan, tā teikt, nopietnu piemēru: lielpilsētā X (NY, LA vai tml.) dzīvo vīrietis, kurš ir, apmēram, 40 gadus vecs, dzīvo pārtikušu dzīvi ar savu sievu un, pieņemsim, ka diviem bērniem. Kādu dienu, pēc ļoti smagas darba dienas, vīrietis iesēžas savā auto un dodas mājup. Ārā lietusgāze, ceļš ir slidens un redzamība ir ļoti slikta (ir vēls vakars, vēl pie tam). Nepamanot savā ceļā cilvēku, vīrietis viņu notriec. Izejot ārā no mašīnas, top skaidrs, ka notriektais ir nupat miris. Ko darīt? Protams, izsaukt policiju. Taču galvā uzaust doma, ka viņam iespējams nāksies sēdēt cietumā, jāmaksā sods un vēl ļoti ilgi jāskaidrojas ar dažādiem cilvēkiem. Vieglāk ir aizbraukt, ko viņš arī izdara. Kā izlabot kļūdu? Aiziet uz baznīcu? Bet, ja esi ateists, ko tad darīt? Dzīvot tālāk un ļauties sirdsapziņas pārmetumiem, ka pametāt notriektu cilvēku (jeb līķi šajā situācijā) lietū uz zemes? Var aiziet uz policiju un atzīties, bet vai ir jēga šādam gājienam? Cilvēku taču neatgriezīsi.
Protams, šis piemērs ir briesmīgs. Ir taču arī mazāk ļauna nodarošas kļūdas, kuras arī it kā nav iespējams labot. Tātad tagad apkopošu savas domas vienā teikumā - man šķiet, ka kļūdas nemaz nav iespējams labot, var tikai mazināt tās nodarītās sāpes (atvainoties vai vēl kā citādi, nezinu), no kā arī izriet, ka cilvēki nelabo savas kļūdas, jo tas pat nav iespējams.