Vārdi ir pielādētas pistoles. Šādu teicienu ir dzirdējis ikviens no mums, kurš varēja būt adresēts vai nu viņam vai vēl kādam. Taču šo teicienu mēs atceramies tikai tad, kad ilgāku laiku pakavējamies atmiņās vai domās, vai arī tad, kad jau ir par vēlu. Ikdienā mēs izsakām miljoniem vārdu, jo vārdi ir viss. No tiem ir veidots viss. Nekad pasaulē nav bijis cilvēks, kurš neizmantotu tos. Ar vārdiem mēs izsakām, kas ir mūsos, ar vārdiem mēs domājam. Vārdi var būt kādam glābšanas riņķis, kad kāds slīkst rutīnā un sadzīves sīkumos. Taču visbiežāk vārdi var būt tie, kuru dēļ iet nāvē...
Cik bieži mēs pasakām ko tādu, ko vēlētos atgriezt un nolikt kādā dziļā domu nostūrī? Man šķiet, ka ik dienas. Pat visprimitīvākajā strīdā ar vecākiem, kad neesam izdarījuši kādu mājas darbu, mēs spējam pateikt vārdus, kas paliks atmiņā līdz kapam. Atvainošanās nav īsti lieka, tā noņem tikai virsējo slāni sāpēm, bet likvidēt nodarīto postu ir, godīgi sakot, neiespējami. Ar vārdiem mēs sākam karu – gan burtiskā nozīmē, gan pārnestā. Cilvēku zaudēt, protams, mēs nevaram, jo, kā teica Paulu Koelju „neviens cilvēks nevienam nepieder, tāpēc zaudēt cilvēku mēs nevaram”, taču cilvēks var sākt mūsos šaubīties, vai esam tik labi, cik likāmies sākumā. Tā parādās cilvēkos sēkla neticības un neuzticības kādam, kas vēlāk var izpausties arī pret citiem – radiem, draugiem.
Kā es uzskatu, vārdi ir kā izšautas lodes, nevis kā pielādētas pistoles. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais no tiem ir tāds, ka – ja vārdi būtu pielādētas pistoles, tad kritiskos momentos mēs varētu aizgriezt pistoli vai izmest to no rokām, taču dzīvē tā nenotiek. Mēs pasakām ko un tikai tad mums ir dota kaut mazākā iespēja kaut ko vērst par labu vai pasliktināt. Kā arī vārds nevar kļūdīties – ja mēs sakām kādam: „Tu esi nulle”, tas ir saprotams teiciens, taču var būt adresēts neīstajam cilvēkam – tātad kļūdās tikai šāvējs, ne „lode”...
Es ļoti bieži aizdomājos, laikam kā ikviens, par to, ko esmu reiz kādam sāpīgu teikusi, ko ir teikuši man. Prātā nāk tikai vārdi:
vārds – tas ir skalpelis ar uzasinātu galu
Tas pārgriež miesu līdz iekšienei tiek viegli
Dodas trakā dejā ar asinīm
Tek pa vēnām aizrāpjas it visur
Gaisā pārvietojas kā indīga gāze
Tiek līdz mērķim bez grūtībām
Joņo caur visu jūtu ieleju
Un beidzot tas apskauj prātu
Ar savām netīrām slidenām rokām
Liek padoties nodoties.
Kosmoss visu dzird un visu izpilda, vai tad to var aizmirst?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru