piektdiena, 2010. gada 10. septembris

Dzejas dienām veltīts dzejolis.

Ar šo dzejoli šodien, 10.09.10. piedalījos savā skolā Dzejas dienām veltītajā pasākumā.




Redzot ēnu, domāju par sauli.
1.daļa.
jau atkal nākas tev skriet
jo kārtējo reizi kavē
no skriešanas jau sāp kakls
un liekas ka kājās ir betona kurpes
viens neveiksmīgs solis
lūzt papēdis un paklūpi tu
iekrīti ar rokām tieši peļķē
bikses uz ceļiem ir traki netīras
tevī uzvārījās negāciju dzira
un prasi tu
par ko sodi mani

2.daļa.
taču skaties no puses šīs
vai tad nemēdz neveiksmes
negaidīti nākt
un vai tad kāds kaķis melns
nemēdz sēdēt tev aiz ādas
stipri skrāpējot sirdi
un vai vienkārši smilkstošs suns
mājās uz lieveņa nemēdz
mīdīt tavus nervus

neviena diletantiska apgalvojuma
še stāvot un skatoties uz tumšo ēnu savu
man nav bail no tās
jo apkārt man
tā neliekulīgi sakot
ir smaidi un saules stari
jo apkārt man ir sen gaidītais
dzīvot prieks

utopija šī nav
tikai iekšējais mans dialogs
es prasu balsij savai iekšējai
kādu retorisku jautājumu
vai mīli dzīvi savu

piektdiena, 2010. gada 3. septembris

Mani Maskavas iespaidi.

Šajā vasarā pabiju savā sapņu valstī - Krievijā. Tāpēc uzreiz pasaku, ka mani vārdi ir subjektīvi, jo es tiešām mīlu Krieviju, taču no Maskavas vispār esmu sajūsmā. Es šim braucienam ļoti ilgi gatavojos, vairākas naktis vienkārši nespēju aizmigt, jo domāju par to, cik tad skaista ir mana sapņu valsts un sapņu pilsēta. 
Uz Maskavu es ar ģimeni braucām tāpēc, ka manai vecmāmiņai bija 60 gadu jubileja, bija vēlme tikties ar radiem (kā nekā 4 gadus kā jau neredzējušies!), taču man svarīgākais bija pati pilsēta, kaut arī cenšos sevi pārliecināt par pretējo. Es pat sagatavoju veselu sarakstu ar vietām, kur vēlos doties pa nedēļu, ko dzīvosim Maskavā pie mūsu radiem. 
Kā jau pēc Mērfija likuma - kaut kam bija jānoiet greizi un, protams, tā arī bija. Mūs, bet jo īpaši mani, gaidīja divi visai nepatīkami pārsteigumi - pirmkārt, vectēvs ar vecmāmiņu un vienas no mammas māsu bērniem atgriezās atpakaļ savās mājās, kuras atradās 2h braucienā no Maskavas un tas galīgi nesakrita ar mūsu plāniem un, otrkārt, smogs bija tik briesmīgs, ka, pāris stundas paelpojot to gaisu, likās, ka rīklē ir sadeguši papīri salikti un pat sāpēja plaušas, taču zinātnieki vispār sacīja pa TV - smoga kaitējums ir pielīdzināms tam, ka cilvēks, kurš vidēji ārā uzturas vairākas stundas (piemēram, no rīta ejot uz metro, tad no metro līdz darbam, pusdienu pārtraukumā kaut kur aiziet, tad uz darbu, no darba uz metro, no metro uz veikalu pēc pārtikas un no veikala uz mājām) iegūst tādu kaitīgu vielu daudzumu plaušās, it kā viņš dienā izsmēķētu 3-4 cigarešu paciņas. 
Taču man pat tajā vakarā, pēc negulētas nakts, jo braucām ar savu auto, visas tās robežu darīšanas utt. daudz laika aizņem, gandrīz normāli neelpojot un mirstot no karstuma (ārā bija +40 grādi gandrīz katru dienu!), es staigāju pa pilsētu un apbrīnoju gandrīz vai katru stabu - pati nedomāju, cik stipri mīlu Maskavu! 
Protams, man neiznāca pabūt katrā no muzejiem vai vienkārši vietās, kur bija vēlme tikt, taču biju tajās svarīgākajās vietās - S.Jeseņina mājās, M.Bulgakova muzejā un "Nelabajā dzīvoklī", Tretjakova galerijā, pie Majakovska pieminekļa un, protams, Sarkanajā laukumā. 
Es tik tiešām iesaku jums aizbraukt uz Maskavu, protams, uz Sanktpēterburgu arī, bet pati neesmu bijusi, tāpēc pastāstīt varu tikai tik daudz, cik esmu lasījusi vai dzirdējusi, bet, kas savām acīm redzēts, tas jau vairāk iespiežas atmiņā un par to var pastāstīt atceroties savas emocijas un izjūtas tajā brīdī, kas ļauj visu stāstu padarīt daudz labāku. Es saprotu, ka daudzi latvieši ir pret krieviem, bet es saku nopietni (šis pat nav subjektīvi!) - cilvēki tur ir atsaucīgi. Piemēram, es ar mammu zinājām, kādā metro stacijā jākāpj ārā, lai tiktu uz Tretjakova galeriju, taču, kad izkāpām vajadzīgajā, nezinājām, kur tālāk iet un izlēmām pajautāt to, kad mainījām naudu valūtas apmaiņas punktā, kasiere neko nezināja, taču sieviete, kura gāja garām, nejauši izdzirdēja mūsu sarunu, pienāca un labprātīgi visu izstāstīja. Bija arī kāds gadījums metro - braucām es ar ģimeni un viena no mammas māsā; pa skaļruni sacīja, ka nākamajā stacijā jākāpj ārā, jo tiek veikti remontdarbi un tāpēc jāizmanto cits pārsēšanās punkts. Mammas māsa pa citiem punktiem nebija braukusi, tāpēc nezināja, sākām diskutēt, kā un kur, lai dodas. Pagriezās jauna meitene, kas stāvēja pret mums ar muguru, un visu paskaidroja, labprātīgi. (:
Protams, mani iespaidi ir tie labākie un gaidu nākamo vasaru, kad domāju braukt tur atkal un apskatīt tās vietas, uz kurām netiku šogad. (:




Briesmīgais smogs, kura dēļ elpot bija gandrīz vai neiespējami visu nedēļu. Apakšējās divas bildes: mēs sēdējām pie Majakovska pieminekļa un tad pa 10 minūtēm viss tik krasi izmainījās. Beidzās arī normālais gaiss. Par brīvu pie metro ieejam/izejām dalīja vienreizējas maskas.




















Augšējā, vidējā un apakšējā bildes - Maskavas upe. ļoti skaista vieta, jo īpaši vasarā, kad darbojas visas strūklakas(un katra vēl ir savas formas!) un ir silts, vienvārdsakot - satriecoši tur pastaigāt vasarā. Mums diemžēl nepietika laika pabraukāt ar prāmi pa visu Maskavas upi un apskatīt Pētera 1 pieminekli un citas vēsturiskas vai vienkārši zināmas un populāras vietas.
Attēli vidējā rindā pa labi un pa kreisi - pie Tretjakova galerijas un iekšā tajā. Diemžēl, tur fotografēt nedrīkst, jo tā tomēr ir ar populārām gleznām utt. - pašsaprotami.
Taču tur redzēju tik skaistus Iļjas Repina u.c. zināmu autoru darbus, ka elpa aizrāvās, jo par daudzām tām gleznām es mācījos pamatskolas laikā vizuālajā mākslā ! 









Protams, kā tad bez Sarkanā laukuma - tiešām ļoti, ļoti skaista vieta ! Tās senās baznīcas, Kremlis, nulltais kilometrs(apakšējā rinda pa kreisi pirmais) un arī ГУМ( Государственный Универсальный Магазин) izskatās kā kaut kas ļoti senlaicīgs un skaists, kā arī ļoti daudzās filmās GUM`s ir redzams un vēl kas - strūklaka, kas ir iekšā GUM`ā, tiek izmantota līdzīgi kā Laimas pulkstenis Rīgā jeb randiņu un tikšanās vietas, ja kāds apmaldījies. (:











M.Bulgakova dzīvoklī - 1.attēlā ir viņa rakstīta vēstule kādam draugam; 2.attēlā varam redzēt īstās mēbeles, no tā laika, kuras saglabājušās, protams, gandrīz visas ir restaurētas utt.; 3.attēlā - pie ieejas M. Bulgakova muzejā, kurā ir kaut kādas relikvijas, Meistars un Margarita gandrīz visās pasaules valodās, atsevišķa kafejnīca, kur var vakarā padzert kafiju vai tēju un lasīt kādu no M.Bulgakova romāniem (tam vīrietim nav jāpievērš uzmanība...) ; 4.attēlā - M.Bulgakova rakstāmgalds, kuru viņš mantoja no sava tēvoča. Iespējams tieši pie viņa sēžot, savā "Nelabajā dzīvoklī", kā to ir iesaukuši cilvēki pēc Meistars un Margarita iznākšanas, viņš arī rakstīja savus vislabākos romānus.



Šādi kādreiz izskatījās 4.stāvs mājā, kurā dzīvoja Bulgakovs - mans mīļākais rakstnieks - protams, citi stāvi neizskatījās labāk, taču tieši 4.stāvu(stāvu, kurā atradās M.Bulgakova dzīvoklis) fani aprakstīja ar citātiem no Meistars un Margarita, novēlējumiem un citiem labiem vārdiem, arī zīmējumiem ar kaķi Begemotu. Silti iesaku visiem izlasīt Meistars un Margarita, tiešām kolosāls romāns. :)









Cik neparedzami - biju arī S.Jeseņina(mana mīļākā dzejnieka!) mājā, kurā viņš dzīvoja kādus gadus 5 un tieši šajā mājā tapa viņa skaistākie dzejoļi par Maskavu, tās cilvēkiem utt. Augšējā bilde pa kreisi - Majakovska piemineklis. arī ļoti populārs tā laika dzejnieks, taču viņš pievērsās komunismam un tāpēc viņam pat tika iedota medaļa, nevis nāve, kā Jeseņinam, kurš rakstīja savas dzejas zemtekstā, cik valdība ir slikta utt. - gluži kā mūsu pašu K.Elsbergs. Augšējais attēls pa labi - doma tāda, ka Jeseņina vārds ir kronī, bet Krievijas vārds - ērkšķos un viss tas vijās savā starpā utt. Grūti paskaidrot, bet vispār - ļoti skaisti. (: Un tajā strūklakā ir piemineklis Satīram(mitoloģiska būtne, kas dzīvo mežā) un tas atrodas Mossoveta teātra parkā.


Es nejokoju - ļoti daudzās vietās tika novērota tik dīvaina putnu uzvedība smoga laikā. Jā, vārnas tik tiešām, atverot knābjus platāk, centās ieelpot vairāk gaisa.














Un, protams, mūžīgais uguns - arī šo es nebiju spējīga nenofotografēt, jo tomēr, man šķiet, ikkatram ir jāpastāv tur kāds mirklītis un savā prātā klusītiņām jāpasaka pateicības vārdi kareivjiem, kas krita uzvaras dēļ 2.Pasaules karā.

ceturtdiena, 2010. gada 2. septembris

HOME

Es domāju, ka ļoti daudzi gan jauni, gan jau gados ir redzējuši vai vismaz dzirdējuši par filmu „Mājas”. Taču es tomēr iepazīstināšu ar to, kāpēc šī filma tika izveidota.
Mūsu paaudzei nākas dzīvot ļoti sarežģītos apstākļos; apstākļos, kad ir jāpieņem lēmumi. Pēc zinātnieku prognozēm mums atlika vidēji 10 gadi, lai izglābtu mūsu nākotni un izvairītos no ekoloģiskās katastrofas, ko izsauc dabas resursu izšķērdība un globālas klimata izmaiņas. Tik tiešām – joki beigušies. Mūsu un mūsu bērnu dzīves ir briesmās. Šobrīd mēs vēl varam kaut ko mainīt, taču tam ir nepieciešama saliedētība. Un jo vairāk mēs būsim, jo skaļāka būs mūsu balss.
Filma „Mājas” tika izveidota speciāli kā sauciens saliedēties, lai izglābtos un izglābtu Zemi līdz ar mums. Tieši tāpēc tā tiek izplatīta bezmaksas. Filmas tiesību autori un izplatītāji (kompānijas PPR Group un EuropaCorp) arī piekrita neizmantot šo filmu komerciālos nolūkos.
Šo filmu es šodien noskatījos jau otro reizi, vienatnē un ieklausoties katrā vārdā. Pirmo reizi es to skatījos ģeogrāfijas stundā, kad bija pilna klase ar diezgan skaļiem skolēniem, sarunām pa labi un pa kreisi utt. Toreiz tik ļoti neaizdomājos par to, cik šī filma ir satriecoša. Cik tomēr Zeme ir skaista! Parasti nav laika vai pat domas tik ļoti domāt par to, cik stipri mīli savu dzīvi, apkārtni vai pat tuvāko koku. Taču tieši šādas filmas mudina, kā man šķiet, ikkatru cilvēku uz šādām domām. Es tagad jūsu visu priekšā un vēl pie tam rakstiskā formā pasaku – KAD MAN BŪS PIETIEKAMI DAUDZ NAUDAS, ES OBLIGĀTI PALĪDZĒŠU TAM MILJARDAM CILVĒKU, KURIEM NAV, KO DZERT, TAM MILJARDAM CILVĒKU, KURIEM NAV, KO ĒST UN ARĪ TAM 1 NO 5 BĒRNIEM, KURŠ NEVAR IET SKOLĀ DAŽĀDU IEMESLU DĒĻ. Kā arī mēģināšu piespiest cilvēkus skatīties debesīs, nevis urbties vēl dziļāk zemē iekšā, iegūstot derīgos izrakteņus, bez kuriem mēs nebūsim spējīgi dzīvot jau tuvākajā laikā, jo tie sāk beigties. Atlika 10 gadi, ja optimistiski uz to lūkojas. Par vēlu pesimismam...
Un ne tikai man paliek pat bail, no tā, cik liela platība ir dota 6,8 miljardiem cilvēku un cik lielu platību mēs pārvērtām par neko, neziņas un vienkārši negribēšanas kaut ko zināt dēļ.
Ik dienas es redzu Jelgavu vai kaut kādus nelielus gabalus aiz tās, taču manām acīm nav dots tas spēks redzēt tūkstošus un miljonus kilometrus tālāk, lai spētu saredzēt visu to skaistumu un arī tās šausmas, ko piedzīvo vairāk kā 50% Nigērijas iedzīvotāju, kuri dzīvo bagātā valstī, ar lieliem naftas krājumiem, taču tie atrodas aiz nabadzības robežas...
Diemžēl mēs nevaram izplest spārnus un aplūkot visu no putna lidojuma. Protams, ir lidmašīnas, bet tie nav putni un mēs nevaram sajust kā vējš purina pūkainās spalvas uz mūsu spārniem...
„Mājas” tika izveidota mums. Noskatieties šo filmu un pastāstiet par to saviem radiem un draugiem. Palīdzēsim Zemei kopā!

Spiežot uz šo linku, jums atvērs filmu krievu tulkojumā, taču labajā maliņā, kā visiem zināms, ir iespējams izvēlēties arī citās valodās.

Vārdi-pielādētas pistoles.

Vārdi ir pielādētas pistoles. Šādu teicienu ir dzirdējis ikviens no mums, kurš varēja būt adresēts vai nu viņam vai vēl kādam. Taču šo teicienu mēs atceramies tikai tad, kad ilgāku laiku pakavējamies atmiņās vai domās, vai arī tad, kad jau ir par vēlu. Ikdienā mēs izsakām miljoniem vārdu, jo vārdi ir viss. No tiem ir veidots viss. Nekad pasaulē nav bijis cilvēks, kurš neizmantotu tos. Ar vārdiem mēs izsakām, kas ir mūsos, ar vārdiem mēs domājam. Vārdi var būt kādam glābšanas riņķis, kad kāds slīkst rutīnā un sadzīves sīkumos. Taču visbiežāk vārdi var būt tie, kuru dēļ iet nāvē...
Cik bieži mēs pasakām ko tādu, ko vēlētos atgriezt un nolikt kādā dziļā domu nostūrī? Man šķiet, ka ik dienas. Pat visprimitīvākajā strīdā ar vecākiem, kad neesam izdarījuši kādu mājas darbu, mēs spējam pateikt vārdus, kas paliks atmiņā līdz kapam. Atvainošanās nav īsti lieka, tā noņem tikai virsējo slāni sāpēm, bet likvidēt nodarīto postu ir, godīgi sakot, neiespējami. Ar vārdiem mēs sākam karu – gan burtiskā nozīmē, gan pārnestā. Cilvēku zaudēt, protams, mēs nevaram, jo, kā teica Paulu Koelju „neviens cilvēks nevienam nepieder, tāpēc zaudēt cilvēku mēs nevaram”, taču cilvēks var sākt mūsos šaubīties, vai esam tik labi, cik likāmies sākumā. Tā parādās cilvēkos sēkla neticības un neuzticības kādam, kas vēlāk var izpausties arī pret citiem – radiem, draugiem.
Kā es uzskatu, vārdi ir kā izšautas lodes, nevis kā pielādētas pistoles. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais no tiem ir tāds, ka – ja vārdi būtu pielādētas pistoles, tad kritiskos momentos mēs varētu aizgriezt pistoli vai izmest to no rokām, taču dzīvē tā nenotiek. Mēs pasakām ko un tikai tad mums ir dota kaut mazākā iespēja kaut ko vērst par labu vai pasliktināt. Kā arī vārds nevar kļūdīties – ja mēs sakām kādam: „Tu esi nulle”, tas ir saprotams teiciens, taču var būt adresēts neīstajam cilvēkam – tātad kļūdās tikai šāvējs, ne „lode”...
Es ļoti bieži aizdomājos, laikam kā ikviens, par to, ko esmu reiz kādam sāpīgu teikusi, ko ir teikuši man. Prātā nāk tikai vārdi:
vārds – tas ir skalpelis ar uzasinātu galu
Tas pārgriež miesu līdz iekšienei tiek viegli
Dodas trakā dejā ar asinīm
Tek pa vēnām aizrāpjas it visur
Gaisā pārvietojas kā indīga gāze
Tiek līdz mērķim bez grūtībām
Joņo caur visu jūtu ieleju
Un beidzot tas apskauj prātu
Ar savām netīrām slidenām rokām
Liek padoties nodoties.
Kosmoss visu dzird un visu izpilda, vai tad to var aizmirst?

Dzīve jauniešu gados.

Protams, jauniešu gados šķiet, ka dzīve ir ļoti gara, vēl var paspēt izdarīt visu to, ko esam sapņojuši, būdami mazi, vai vienkārši vadāmies pēc saviem principiem, kas ir, tā teikt, normālam cilvēkam jāizdara. Bet vai ir tā tik gara, kā mums varētu likties? Šis raksts nebūs pesimistisks vai negāciju pilns, tas būs tikpat parasts raksts, kādus mēs lasām dažādos portālos ik dienas.
Vakar, sērfojot internetā, uzdūros kādam rakstam, kurā runa bija par to, cik negaidīti cilvēki nomirst. Piemēram, viena sieviete sēdēja mašīnā ar saviem bērniem pie lielveikala un uz viņu mašīnu viens no burtiem, kas veidoja lielveikala nosaukumu, uzkrita virsū. Nomira visi, kas atradās mašīnā. Taču diez vai šī sieviete domāja, ka viņai ir atlikušas 10, 9, 8, 7...sekundes līdz tam, kad viņa uzzinās, vai ir kas tālāks par fizisko ķermeņa eksistenci. Protams, tas būtu absurds. Droši vien viņa gaidīja savu vīru, ar kuru bija precējusies vairākus gadus un tieši tajā brīdī plānoja, ko gatavos vakariņām savai mīļajai ģimenei.
Nav tā, ka es tagad vienkārši pabeigšu savu rakstu ar kādu morāli vai atziņu, kas visiem sen zināma, bet gan došu padomu. Protams, es neesmu 40 gadus veca (teikšu tomēr jauna, jo tā skan labāk), tātad jauna sieviete, kura ir daudz ko pieredzējusi un var dalīties ar saviem padomiem pa labi un pa kreisi, tā teikt. Taču es ļoti daudz lasu, runāju ar gudriem cilvēkiem un nodarbojos ar to, ka rakstu gan dzeju, gan diezgan filozofiskus materiālus un tāpēc varu teikt tikai vienu – tās lietas, kuras mēs pierakstām mūsu sapņu sarakstiņam, ir jācenšas realizēt jau tagad. Es ļoti ilgi gribēju kļūt žurnāliste, bet visu laiku baidījos par to, ka es nerakstu tā, kā būtu jāraksta īstenam žurnālistam, taču tagad es, tā teikt, ņēmos pie prāta un izlēmu sūtīt savus gara darbus vismaz kaut kur,  jo pat vienā krievu pasakā teica viens puisis: „Es neesmu burvis, es tikai mācos!”, mums ir šis teikums jāatceras visu laiku. Tad, kad ciešam neveiksmes, arī tad, kad mūs piemeklē negaidīta veiksme. Viss paliek fortūnas ziņā, bet fortūna nespēs jūs pamanīt, ja būsiet viens no tām aitiņām, kas ganās pļavā un seko gana norādījumiem. Tad fortūna vienkārši no jums vienu brīdi atbrīvosies, lai nebūtu lieks. Lieciet viņai jūsmināties par jums un tad arī fortūna neizklaidēsies, mētājoties apkārt ar interesantām slepkavību idejām.

latvieši pret krieviem.

03.07.2010. saitā www.spoki.lv tika publicēts raksts par to, kā viens jaunietis uzkliedza sievietei tikai dēļ tā, ka viņa ir krievu tautības. Tas mani iedvesmoja uzrakstīt „atbildes” rakstu. Arī cilvēki, kas komentēja rakstu, bija noskaņoti ļoti negatīvi pret krieviem un lielākā daļa komentāru sastāvēja no ieteikumiem krieviem braukt prom, visādām rupjībām, kas adresēti krieviem. Diemžēl tikai daži komentāri bija pret raksta autoru.
„īs stāstiņš, kā man izgāja origo, rimītī..
 nesāksim ar to, ko un kāpēc pirku, bet es jau stāvēju rindā,lai norēķinātos, par sevis paņemtajiem produktiem, rinda bij patiešām gara, tāpēc, jau biju kādu laiciņu tur stāvējusi/stāvējis , kad cauri rindai, lai nokļūtu kaut kur citur, gribēja izsparaukties kāda sieviete, līda cauri un nobļāvās- palaidiet mani garām (proti, tikai savā krievu valodā, kurai Latvijā NAV vietas! ), paskatijos uz viņu un sapratu, ka viņa ir no Latvijā dzīvojošajiem krieviem, kuri man besī, jo visa mūža garumā nemāk iemācīties valsts valodu pārsvarā visiem pat dzimtenes valodu! uz ko es viņai atbildēju- nevisi Latvijādzīvojošie ir krievi! te nav krievija, runā Latviski!
sievieti pārņēma dusmu vētra,m šī sāka bļaut kaut ko, ka mūsdienu jaunatnei nav cieņas utt, es tikai atbildēju, ka te nav padomju savienība, kurā viņai vajadzēja nomirt,, tālākos viņas tekstus te būtu nesmuki rakstīt, bet man blakus stāvēja sargeņģelis, proti laikam visi tur patrāpijās Latvieši, kuri bij noskaņoti kā es..
 pēc ļoti lielas vārdu pārmaiņas, un jau pieminētās sievietes ļoti lauzītās Latviešu valodas mēģinājuma kaut ko izrunāt, atnāca apsargi, kuri no mums- vienotajiem Latviešiem saprata, ka sieviete ir atnākusi traucēt pircēju mieru, un sākusi bļaut virsū tikai par to, ka esam Latvieši!
 sievieti apsargi aizveda, bet mums- Latvijas pirmiedzīvotājiem, palika tikai atvieglojums sirdī...
kopsavilkums- es neprasu, lai esat rasisti, kuriienīst krievus, bet krieviem būtu jāsaprot, ka te ir Latvija! te nev krievija, te jāpieņem Latviešu kultūra, nevis jāmēģina popularizēt propoganda kura vērsta pret mūsu tautu! te ir MŪSU mājas! te nav vietas viņiem-atpalikušajiem krieviem(tas nav mans uzbrauciens, bet fakti paliek fakti- krievija ir viena no eirāzijas atpalikušajākām valstīm)..
LATVIETI, NEPADODIES! DZIMTENĒ RUNĀ LATVISKI, LAI ARĪ KO TAS PRASĪTU!”
Šādi izskatās pilnā versija rakstam, ko ievietoja kāds puisis ar niku whitelucifer. Var redzēt, ka šis latvietis ir uz „jūs” ar latviešu valodas gramatiku, taču joprojām turpina aizstāvēt latviešu tautu, kaut arī pats nav tas labākais piemērs.


Tātad esmu iespaidojusies no whitelucifer raksta un tagad necentīšos kārtējo reizi kaut ko mainīt, kā vēlējos pirms tam, kad rakstīju portālā www.draugiem.lv dienasgrāmatas, lai cilvēki "ņemas" pie prāta, tā teikt.
Es saprotu, ka ļoti daudzi man tagad bruks virsū un teiks, lai es, krievu tautības būdama, arī braucu prom vai kārtējo reizi atsūtīs „linku” uz www.braucmajas.lv utt. utjp. Taču es šo rakstu vēlos publicēt tikai un vienīgi tāpēc, ka pēc manām dienasgrāmatām portālā www.draugiem.lv, pāris mani draugi pārstāja viens otru apsmiet vai kā citādi tautības dēļ. Kaut vai draugu starpā jociņi par tautību bija vienkārši tāpat, neko ļaunu nevēlot, taču ļoti bieži aizskāra abas puses - gan latviešus, gan krievus.
Kas ir patriotisms, es zinu, taču es neuzskatu, ka whitelucifer un vēl daži komentētāji to zina, jo, pēc viņu domām, cilvēku apsaukāšana un teikšana, lai krievus iet un dedzina uz sārta, ir patriotisms - nav tas patriotisms, cilvēki, nav! 
Pieturos pie domas, ka katrā tautā ir savi fenomeni, vārda sliktākajā nozīmē, taču cilvēkus nevajag šķirot. Taču, satiekoties ar kādu pirmo reizi, jautājam vārdu, nevis tautību. Tautība ir tikai tas, kas rakstīts mūsu pasēs. Jā, es arī esmu pret tiem krieviem, kas dzīvo Latvijā ļoti ilgi, taču nepārzina valsts valodu. Bet es apsveru domu, ka ir kādi cilvēki, kuriem ir kādi mīkstinošie apstākļi, piemēram , manai vecmāmiņai. Viņa pārcēlās uz Latviju, kad viņai bija 18 gadi, taču strādāja rūpnīcā, kur viņai nācās cilāt ķieģeļus un likt tos uz platformām un neviens neprasīja valodu, jo bija PSRS valdīšanas laiks. Taču, kad beidza pastāvēt Padomju Savienība, vecmāmiņa saslima ar astmu un runāja tikai mājās ar vectēvu un suni, mazbērniem un bērniem, kas ik pa reizei pie viņas atbrauca. Protams, brauca uz pilsētu, bet viņas minimālās zināšanas ļāva pajautāt pārdevējai, kur atrodas cukurs, kaut arī ar tiešām lielu akcentu. 
Un vēl kas, vai tie cilvēki, kas tagad brauc uz Īriju, Angliju, Nīderlandi u.c., uzreiz atbraucot, zina tās valsts valodu? Taču, nē, ar laiku iemācās, varbūt ir arī tādi pāris cilvēki Latvijā, kas atbrauca no Krievijas.
Es tagad nevienu neaizstāvu, nepārprotiet, bet es vienkārši ceru, ka arī pēc šī raksta vismaz viens vai divi cilvēki apdomās savu rīcību, vārdus, kas tiek vērsti pret citu tautību cilvēkiem.